Ceļojums nākotnē – BaltiCon 2018

Šis ceļojums sākas 24. novembrī, kad es priecīgs pamostos savā Ķengaraga dzīvoklī un zinu, ka šī būs viena varen skaista sestdiena un mājās, visticamāk, atgriezīšos tikai svētdienas pirmajā pusē (cerams). Viss sākās iepriekšējā vakarā, kad ar Andu, Miķeli un Dāvi (ja lasīsiet tālāk, vārdi var noderēt) beidzot nolēmām, ka jāiet paskatīties, kas tad īsti notiks iekš BaltiCon. Kompānija mums tāda neslikta novākusies - visiem patīk galda spēles, protams, katram tā gaume nedaudz cita, bet, ja visi gribēs, ticu, ka atradīsim kopīgo.

Mazais ievads ir veiksmīgi noslēdzies, jāķeras pie lietas. 

Visi četri sarunājām tikties Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) - vietā, kur notiks pasākums. Ar Andu ieradāmies jau neilgi pirms 11:00, Dāvis šoreiz bija precīzs kā pulkstenis, bet Miķelis kādas 10 minūtes kavēja. Tā nu visi dodamies iekšā. Rindas jau mazinājušas, jo dzirdam, ka cilvēki runā, ka 10:00 uzreiz bija milzu interese un vēlme neko nenokavēt. Mums pat parāda bildi ar garajām rindām.

Mazi prieciņi, jo dabūjam biļetes lētāk, un vēl piedevām nav tā garā un lēnā rinda, jo mums tikai pārbauda biļetes un uzliek aproces, nevis ir jāiet caur kasi. Labi, ka ir izliktas norādes, jo citādāk būtu grūti pašam uzreiz izdomāt, ka pasākums notiks pagrabā (ok, tas nav gluži pagrabs, bet gan tīri skaistas telpas, bet tomēr atrodamies zemāk par pirmo stāvu). 

Noejot lejā, paveras skats ar galda spēļu entuziastiem, kas jau aizņēmuši daudzus galdiņus, kas bija pārsteidzoši, jo pasākums bija tikko sācies. Mēs tomēr izlēmām nemeklēt kādu brīvo vietu, lai uzspēlētu kādu jaunu spēli, bet gan sākumā izstaigāt un saprast, kas kur notiek.

ICECOOL pasaules čempionātu nevar nepamanīt pa gabalu,- nepārspīlējot,- jo tas atrodas starmešu gaismā, bet tas gan jau kameru dēļ. Man īsti nelikās, ka man gribētos skatīties, kā cilvēki spēlē turnīrā. Ok, ja pats piedalies, tad baigi forši, bet tikai skatīties? Kāpēc gan? Es varu paskatīties futbolu vai NBA. 

Dzīve tomēr ir pilna pārsteigumu. Tur bija komentētāji, skatītāji, vairākas kameras, kas filmē notikumus uz laukuma, intervē dalībniekus. Man atmiņā nāk, manuprāt, visiem zināmā spēle “Akmenes, šķēres, papīrītis”, kur notiek pasaules čempionāti, kuros galvenā balva ir 50k ASV dolāri.

Tomēr arī šis salīdzinājums īsti nav godīgs, jo spēle prasa treniņus, lai iemācītos iziet cauri vairākām durvīm vai pārlēkt pāri sienām (ja gribat saprast, par kādām sienām un durvīm runāju, varat iemest aci zemākajā video). Pārsteidzošākais faktors bija, ka dalībnieku vidējais vecums varētu būt līdzīgs manam vecumam, bet tā taču bērnu spēle! Baigi kavēties šeit negribējās (kādas 15 min jau noteikti pagāja), un izlēmām, ka jādodas tālāk. 

Sāku domāt, kur visi palikuši. Anda bija blakus, bet Dāvis jau bija spēlēšanas zonas telpas otrā galā, kur bija milzīgi plaukti ar spēlēm, kuras spēlēt un Dāvis pētīja, kas būs tas, ko noteikti vajag izmēģināt. Sarunājām, ka viņa atrasto spēli noteikti uzspēlēsim, bet tagad vajag izstaigāt pārējās telpas. Miķelis bija atgriezies no WC apmeklējuma, un aizgājām pie telpu plāna.

Izlēmām, ka sāksim ar mazajām telpām un tad uz izstādi, un tad spēlēsim Dāvja atrasto spēli, cerot, ka tā vēl būs pieejama. 

Pirmā telpa ir par godu ICECOOL. Bija diezgan interesanti paskatīties, kā ir notikusi spēles attīstība. Spēli tomēr radīja vietējie čaļi, kuri vienkārši ir milzīgi galda spēļu entuziasti. Iedomājaties iepriekšējais nosaukums bija Fish – off.

Tālāk mūsu ceļi noveda pie Bērnu stūrīša. Protams, izskanēja joki, ka man jāiet tur spēlēties, jo tur atradīšu, kaut ko sev piemērotu (es esmu īsākais draugu lokā un arī izskatos ļoti jauns :D ). Ja nopietni, tad izskatījās tīri forša vieta, kuru apmeklēt, ja man būtu bērni. Viņi tur spēlējās ar lieliem klučiem un krāsoja lietas, un izskatījās, ka tiešām labi pavada laiku. Mums ar Andu izcēlās sarunas, kā telpā, kura pilna ar bērniem var vadīt lekciju, bet nonācām pie kopsaucēja, ka vieglāk pienākt plkst.14 un paklausīties.

Semināru telpā tikmēr notika seminārs par grafiskajām novelēm jeb tautā sauktiem - komiksiem. Es grāmatas baigi nelasu, tāpēc tas seminārs mani neuzrunāja, bet bija sānākuši diezgan daudz cilvēku, kāda vieta jau vēl brīva bija, bet kopumā plaši apmeklēts seminārs. 

Ieskatoties programmā, ar Dāvi sapratām, ka būtu ļoti vērtīgi aiziet gan uz semināru, kur stāsta par to, kā izdot savu spēli, gan pēc tam uz semināru, kāpēc to iespējams nedarīt Kickstarter’ī. Miķelis arī ieteica labu domu, ka, ja nesanāks redzēt semināru, to varēsim izdarīt mājās, jo viss tiek filmēts, un būs tiešraide Facebook. 

Pēdējā no mazā izmēra telpām, kura bija lielākā no tām (izsekojāt domai?), bija par kolekcionējamām spēlēm. Par tām vairāk Miķelis interesējas. Tas, ko es sapratu, ka tās ir spēles, kurām ir pamatkomplekts un tad simtiem, tā saucamo, paplašinājumu, un nepārtraukti iznāk jauni un, ja vēlies nopietni spēlēt, esi, savā ziņā, spiests pirkt visu jaunāko. Tur bija kādas 10 dažādas spēles un varēja visas izmēģināt un saprast, vai tas ir kas tāds, ko es varētu darīt savā brīvajā laikā. Man izdevās izmēģināt kādas divas kāršu spēles, kamēr Anda ar Dāvi uzspēlēja Star Wars Imperial Assault.

Lielajā gaitenī bija iespēja iemēģināt rokas miniatūru krāsošanā. Protams, šāda iespēju nelaidām garām. Lai cik pieauguši mēs būtu, tomēr dažreiz gribas vienkārši pasēdēt un pakrāsot. Es izkrāsoju Alfrēdu (tā es nosaucu savu starpgalaktikas karotāju). Man jau liekas, ka man sanāca tīri neslikts sarkans karotājs ar melniem akcentiem. Draugiem, protams, bija jāiesmej par to, ka es pats arī kļuvu diezgan netīrs.

Izstāde man patika, tur varēja iegādāties daudz spēļu par labākām cenām kā ikdienā, kā arī vienkopus redzēt tiešām plašu piedāvājumu. Man patika, ka katrs izstādes dalībnieks bija piedomājis, lai kaut kā vairāk piesaistītu cilvēku uzmanību un padarītu savu stendu atraktīvāku. Kopumā izstādes telpā, man liekas, pavadījām vairāk kā 2.5 stundas. Starp spilgtākajiem notikumiem bija iespēja piedalīties Burtošanas čempionātā, kurā mūsu kopējais rezultāts gan nebija baigi spožs. Paši nolēmām, ka uz nākamo gadu mājās satrenēsimies un tad noteikti uzvarēsim. Interesanti bija notestēt puišu radīto spēli Doomsday Party. Spēle vēl bija prototipa stadijā, kas arī mums deva iespēju nedaudz iejusties spēļu autoru ādā un kaut nedaudz izjust viņu lielākos izaicinājumus un turklāt devām, manuprāt, vērtīgus padomus. Varbūt jau pēc gada spēli varēs nopirkt BaltiCon 2019. 

Ja esam ieradušies uz izstādi, kur iespējams nopirkt daudz spēļu, būtu muļķīgi nenopirkt vismaz vienu un nepapildināt savu kolekciju mājās. Kopumā jau tika iztērēts vairāk kā plānots (un gan jau arī vairāk kā vajadzīgs). Taču mīļākā no spēlēm, kuru nopirkām ir Chronicles of Crime – komandas spēle, kurā, izmantojot virtuālās realitātes telefona aplikāciju, ir jāatrisina noziegums. 

Pēc izstādes apmeklējuma mēs pēdējā brīdī paspējām pieteikties Pandemic turnīram, jo mums tomēr ir diezgan liela pieredze ar Pandemic - paši gan ikdienā spēlējam Pandemic Legacy (nu jau otro daļu), kas mūs ir uztrenējis strādāt komandā. Diemžēl uzvara arī šajā turnīrā izpalika, bet bija forši izjust spriedzi un turnīra atmosfēru.

Kopā izlēmām, ka aiziesim šodien vismaz vienu semināru noskatīties, kas būs Q&A ar galda spēļu sabiedrībā ļoti zināmo Rory O’Connor. Pirms tam tikai aizgājām un atdevām savu balsi par, mūsuprāt, Baltijā labāko galda spēli. Pēc semināra mēs nodevāmies fantastiskai iespējai LNB visu nakti spēlēt galda spēles. Ap kādiem četriem naktī sapratām, ka esam jau diezgan noguruši un devāmies mājās, taču paturējām iespēju arī svētdien pa dienu savākties un atgriezties LNB, lai izspēlētu vēl citas spēles, kuras nepaspējām sestdien. 

Viss jau nevar būt tik skaisti, tāpēc uz atvadām pieminēšu vienu drūmu notikumu. Es, kurš jaunībā daudz spēlējis dambreti un šahu, tomēr zaudēju ICECOOL pingvīnam dambretes spēlē.. Ja Jūs zinātu, kādi tik joki pēc tam nāca no maniem draugiem par šo!

Paldies, ka tiki tik tālu un tiekamies BaltiCon – 2018. 

Komisārs.