100gades atvaļinājums

Hello!

Man cilvēki pamanījās prasīt, kā man (mums) gāja ceļojumā. Pavisam nedaudz Toma A. skubināts, jau otrajā dienā sapratu, ka būs jāraksta atskats, kā gāja un ko piedzīvojām. Tāpēc zemāk varēs uzzināt nedaudz ceļojuma statistiku, kā nonācām pie šī konkrētā ceļojuma, un pats galvenais, kā mums tajā gāja.

Statistika

• Ceļojām 13 dienas un 12 naktis (30.07 - 11.08.2018);
• Plānošana ilga aptuveni 4-5 mēnēšus;
• Braucām pieci cilvēki - Mikus, Santa, Aigars, Paula, Toms;
• Nobraucām 4722 km;
• 2 šoferi - Mikus 3700 km, Toms 1000 km;
• 2 rezerves šoferi - Santa 0 km, Paula 0 km;
• Vidējais patēriņš ap 6 l/100km;
• Pabijām 6 valstīs - Lietuva, Polija, Čehija, Austrija, Slovēnija, Horvātija;
• Apskates objekti bija 5 valstīs (Čehijā piestājām tikai DUS);
• Iztērēju ap 900 eiro;
• 273 eiro par dzīves vietām no cilvēka;
• 140 eiro auto izdevumi (degviela, vinjetes, auto amortizācija);
• 40 eiro lidmašīnas biļetes līdzsegšana;
• Ap 450 eiro tēriņi uz vietas (ieejas maksas, ēšana, dzeršana, suvenīri un viss pārējais).

Plānošana

Mēs ar Miku un Santu jau ziemā sapratām, ka vēlamies braukt ceļojumā pa Eiropu. Sākotnējais plāns bija divu nedēļu ceļojums Serbijā ar 9vietīgu busiņu. Izrādījās, ka savākt cilvēkus ir sarežģīti. Samazinājām cilvēku skaitu uz 5, un sapratām, ka brauksim ar Mikus mašīnu. Serbijas plānā nebija iespējas pagulēt pie jūras. Apvienot Serbiju un jūru, nozīmētu pārāk daudz sēdēt mašīnā, kas nelikās vilinoši. Mēs diezgan laicīgi atradām vēl divus braucējus Aigaru un Paulu, un sākām lēnām plānot ceļojumu, kur var baudīt gan kalnus, gan jūru. Tikāmies aptuveni reizi 3 nedēļās, katrā tikšanās laikā rezervējām dzīves vietas un plānojām, cik aptuveni ilgu laiku mums tur vajadzētu, lai paspētu izbaudīt apkārt piedāvātās iespējas.  

Ceļojuma sākuma dienā mums bija norezervētas visas guļvietas, izņemot pēdējo nakti, jo nezinājām, cik tālu paspēsim aizbraukt. Papildus bija katrā vietā vairākas galvenās aktivitātes, kuras vēlamies izdarīt. Tagad ceļojums var sākties.

Ceļojums

Ceļš uz Vīni

Paula kā jau pieredzējusi ceļotāja, zināja, ka 3.sērijas BMW auto divas dienas no vietas braukt nav ērti, un šajā ceļa posmā visas šosejas ir jau atskatītas, tāpēc izlēma mūs otrdienā sagaidīt Vīnē.

Ceļu bija plānots sākt pirmdienas (30.07) sešos no rīta. Lai no rīta nebūtu jākratās cauri Rīgai, mēs visi četri jau iepriekšējā vakarā ieradāmies pie Mikus Bauskā, un ceļu sākām plkst. 6.30 no Bauskas.

Pirmā diena pagāja mašīnā. Visi bija enerģijas pilni un plēsa jokus uz nebēdu. Tos centāmies iefilmēt video reportāžās un sūtīt Paulai, lai ir lietas kursā par notikumiem.

Vakarā iebraucām Katovices Decathlon veikalā nopirkt lētus sporta apģērbus un blakus esošajā veikalā vakariņas, un devāmies uz mājvietu. Vakarā puiši izgāja paskriet pa pilsētu un uztaisīja vingrinājumus, kamēr randomā fonā skanēja Tina Turner - Simply The Best.

Katovicē mums bija labi remontēts un sakopts dzīvoklis, kas bija vairāk kā pietiekami, lai pārlaistu vienu nakti.

Otrā dienā  jau deviņos devāmies ceļā. Mikus teica, ka pats aizbrauks no Katovices līdz Austrijai tā nu mēs sākām dzert Polijā iepirktos lētos un ļoti gardos sidrus. Jau kādos piecos vakarpusē mēs laimīgi satikām Paulu, un drīz vien devāmies uz centru. 

Kā jau augstāk var redzēt, arī Polijā bija apskates objekti. Precīzāk bija plānots viens - Auschwitz Concentration Camp. Pēc lasītā mājaslapā, mēs ticējām, ka varēsim bez maksas tikt iekšā un apskatīt šo vēsturē ļoti nozīmīgo un sāpīgo vietu, bet izrādījās, ka bezmaksas ieeja ir no četriem pēcpusdienā, un uz biļetēm bija ļoti garas rindas. Audio tūre ir 4 stundas, ja samaksā, tad tizli visu neklausīties, tāpēc mēs tikai pa perimetru apgājām apkārt un kaut nedaudz priekšstatu guvām. Otrā pusē kompleksam bija vārti, kas stāvēja atvērti, un nebija nekādas zīmes, ka ieeja aizliegta, tā nu mēs pat nedaudz iegājām iekšā, bet tad apsargs mūs palūdza doties prom, nācās vien viņu klausīt.

Vīne

Paula bija sasolījusi, ka Vīnē būs nenormāli daudz lielas un skaistas ēkas. Mēs nonācām centrā, bet tur baznīca un vēl dažas mājas, likās, ka tāda tukša muldēšana vien bija. Pēc 15 min nonācām iespaidīgo ēku rajonā, kur visas mājas bija greznas un cēlas. Pie visām mājām bija jātaisa daudz un dažādas bildes.

Paralēli ēku apskatei mēs iemēģinājām dažādus bārus un kafejnīcas. No visām (iespējams piecām) gribas izcelt trīs.

1) Izdevās nogaršot Austrijas šniceli, un sāku ceļojuma tumšo alus tūri (kopumā izdzēru daudz un dažādus tumšos alus).

2) Pašā vakarā sēdējām āra kafē pie Donavas krastiem. Pie mums atnāca ielu iluzionisti un muzikanti vienā personā un rādīja gandrīz galvu reibinošus trikus.

3) Mājupceļā iegājām izslavētajā Hard Rock, pēc ilgām un grūtām pārdomām es paļāvos tikai un vienīgi uz bildīti, un paņēmu sev lielo dzērienu pa 14,10 eiro, kam komplektā nāk viņu glāze bez maksas. Viss forši, dzēriens gards un liels, bet tā dīvaini, ka vispār nejūtu alkohola piegaršu. Es biju izvēlējies dzērienu no bezalkoholisko dzērienu saraksta. Tā nu man tika garda suliņa par 14 eiro. Man esot bijusi iespaidīga vilšanās sejas izteiksme, saprotot šo patīkamo faktu.

Vīnē mēs dzīvojām viesnīcā, kur mums bija liela istaba ar piecām atsevišķām gultām un pašiem savu vannas istabu. Priekš Vīnes cenām un visa pārējā, bija ļoti zolīds piedāvājums.

Ja nedaudz iepriekšējā dienā ir ballēts, tad vajag arī kājas izlocīt, tā nu es, Aigara aicināts, trešās dienas rītā devos paskriet. Vīnē nav daudz kalni, bet viens paugurs ir, un tajā pašā ar Aigaru uzskrējām. Kopā noskrējām kādus 8 km, sanāca drusku vairāk kā klasiska rīta rosme, taču ir labi izkustēties. Es, protams, nedaudz nocēlos, jo vajadzēja uzlēkt uz apmalītes, un iekritu krūmos, rezultātā gandrīz visu ceļojumu staigāju nedaudz saskrāpētu seju.

Kamēr skrējām pārējie arī bija pamodušies, gājām meklēt foršu brokastu vietu. Atrastā vieta izcēlās ar to, ka viņiem viss interjers un pat ēdienu nosaukumi bija saistīti ar mērvienībām, piemēram, es ēdu decimetru brokastu piedāvājumu.

Pa dienu Austrijā mums bija tikai viens apskates objekts, kas ir Belvedere pils, kas skaitās vasaras rezidence. Pēc visām iepriekš redzētajām mājām, es jau atkal pie sevis nodomāju, ka šeit nekā īpaša jau nebūs, bet tomēr es atkal kļūdījos. Tas dārzs bija fantastiski skaists un sakopts. Cepuri nost dārzniekam. Neko daudz nekavējoties devāmies tālāk uz Slovēnijas pusi.

Slovēnija - Maribora

Trešās dienas vakarā mēs bijām sasnieguši valsti, kuras galvaspilsēta nav Bratislava, jeb šādi ir vieglāk nesajaukt, kurā valstī mēs īsti bijām.

Mums nebija vēlmes ceļojuma laikā pārāk daudz laika pavadīt mašīnā, tāpēc netaisījām garus pārbraucienus (neskaitot pirmās un pēdējās divas dienas). Slovēnijas galamērķis bija pie Bled ezera un Triglav nacionālā parka, bet tas no Vīnes ir pietiekoši tālu, tāpēc vienu nakti palikām Mariborā, kas ir pa ceļam un ir otra lielākā Slovēnijas pilsēta. 

Laikam jau ap sešiem ieradāmies Mariborā, un uzreiz bija skaidrs, ka mājās sēdēt nevar, jābrauc peldēties. Ārā, kā parasti, bija ap +30 grādiem. Paula jauki pieteicās pagatavot vakariņas, un pārējie četri tikmēr devās piedzīvojumos. Mēs atradām dīķi vai ļoti mazu ezeru, kur peldēties īsti nevarēja, bet tur man izdevās papaijāt bruņurupučus un skatīties, kā maizi ēd desmitiem mazi (ap 7cm gari) sami (vai kas ļoti līdzīgs viņiem). Mēs ieraudzījām vietējo pakalniņu, un bija diezgan skaidrs, ka mēs kāpsim tajā. 

Uzkāpjot kalnā, kā vienmēr tika bildēts un pozēts. Visa ceļojuma garumā īpašā cieņa bija Mikus 7 iPhone dubultā kamera, kas spēj ļoti kvalitatīvi pataisīt miglainu fonu. 8 Samsung it kā arī tā var, bet tomēr sanāk diezgan graudaini.

Vakars bija kā vakars, dzērām lētos ārzemju vīnus. Es laikam tajā vakarā nedaudz vairāk kā citi izdzēru, tāpēc tā īsti savu gultu neizmēģināju, jo praktiski visu nakti nogulēju viesistabā uz dīvāna. 

Slovēnija - Triglav nacionālais parks

Ceturtās dienas rītā visi nepacietīgi gaidīja izslavēto Bled ezeru, kurš skaitās pilnīgi tīrs. Tam var piekrist, jo ūdens caurredzamība bija izcila.

Diezgan raiti nonācām līdz nākamai guļvietai, kur palikām divas naktis. Tā bija Airbnb klasika bed and breakfast. Tā bija ļoti jauka, maza trīsstāvīga māja, kur pirmajā stāvā vakarā ir bārs un no rīta brokastu vieta, un tad divos stāvos ir izvietoti mazi dzīvokļi. Viss bija fantastiski, ja neskaita, ka viena divguļamā gulta jeb saliekamies krēsls, galīgi nebija domāts diviem cilvēkiem, tāpēc Mikus otro nakti izlēma gulēt uz grīdas, jo tā vismaz bija iespēja izgulēties.

Pirmo dienu Triglav parkā pavadījām ļoti tūristīgi. Mēs pa kalnainu meža taku nogājām kādus piecus km un nonācām pie Bled pils. Interesanti bija tas, ka mums mežā gāza lietus kā ar spaiņiem, bet 3 km tālāk tikai nedaudz smidzināja. Uzkāpjot pils kalnā mums pavērās fantastisks skats uz ezeru un ezera vienīgo salu.

Pēc jaukas peldes izlēmām noīrēt laivu un vienu SUP dēli un aizbraukt uz bildē redzamo salu. Bija tiešām jauks kopīgais brauciens. Puiši dabūja kārtīgi pasvīst, lai stundas laikā paspētu ar lielo koka laivu tikt uz salu un atpakaļ. 

Sapratām, ka galvenie apskates objekti, kas bija šeit pat blakus, ir redzēti. Mikus ieteica, ka varētu aizbraukt apskatīt vienu ūdenskritumu. Mašīna mums atradās pie mājas, kas ir 5 km attālumā, mēs izsaucām taksi. Takša šofere bija ļoti forša, un mums ieteica nebraukt uz mūsu iecerēto ūdenskritumu, jo tur esot nedrošs ceļš, kur nav ļauts braukt, un var iegūt 800 eiro lielu sodu. Šofere mums ieteica vēl kādas septiņas citas vietas, ko apskatīt, no tām izvēlējāmies vienu, kas nebija pārāk tālu, jo pēc stundas jau paliktu tumšs un nevarētu vairs neko apskatīt.

Mēs aizbraucām uz 52 metrus augstu un ļoti spēcīgu ūdenskritumu Peričnik. Mums izdevās gan apskatīt to pilnā krāšņumā, gan uzkapt kalnā un būt tieši tam blakus. Tā iespējams bija viena no iespaidīgākajām lietām, ko es esmu jebkad redzējis. 

Piektās dienas plāns bija diezgan skaidrs, mēs braucam uz netālu esošo Bohinj ezeru, kuram apkārt ir daudzas kalnu virsotnes un cenšamies tās iekarot. Sacīts darīts. Aizbraucām tur un noīrējām riteņus, lai varam ērtāk pārvietoties pa tur esošo ciematu.

Aizbraucām uz vietu, kur var ar vagoniņu uzbraukt augšā kalnā, kura pakalpojumus vismaz daļēji izmantoja meitenes, un mēs, puiši, bijām noskatījuši divas virsotnes viena Šija - 1880m un Vogel 1923m. Pēc 2,5 stundām aptuveni 1500 m augstumā satikām meitenes, un tad uzkāpām tur pat blakus esošajā Šija virsotnē. Mums ar to nebija gana un mēs turpinājām ceļu uz tā apriņķa augstāko, bez aprīkojuma sasniedzamo, virsotni Vogel. Pēc divām stundām mēs tikām arī tajā akmeņainajā kalnā, kas no manis prasīja ļoti daudz spēka rezerves. Tajā brīdī bijām pievarējuši nedaudz virs 11 km, kuri visi bija pret kalnu. Tālāk sekoja 8,6 km garš mājupceļš. Izrādās, ka pa kalnu lejā ir vieglāk tikt skrienot, nevis uzmanīgi ejot, un tā nu mēs visus 8 km noskrējām.

Aizgājām uzēst picu, un es atlikušo dienas daļu paņēmu brīvu, taču pārējie draudziņi lietderīgi izmantoja riteņus un izbrauca vietējos ciematus.

Sestā diena vēstīja to, ka mana mīļākā, no apskatītajām valstīm, ir jāpamet un jādodas apskatīt Horvātija. Pirms prom braukšanas mēs gan apmeklējām taku, kas ved gar/virs krāčainas kalnu upes. Tā bija vairākus kilometrus gara pastaigu taka, ar vēl simtiem citu tūristu. Taču, ja esi tajā apgabalā, tad nebīsties no cilvēku masām, un izbaudi dabas krāšņumu un skaistumu.

Piebilst pie Slovēnijas gribētos tikai to, ka ļoti plānā bija izbraukt ar Raftu pa kādu no krāčainajām upēm, bet pēc info centra teiktā sapratām, ka lijis nav ļoti sen, un ūdens līmenis ir pārāk zems, lai tas būtu naudas vērts, tā nu šo piedzīvojumu atstājam citai reizei.

Horvātja - Krk sala

Sestās dienas pēcpusdienā ierodamies mūsu visglaunākajā guļvietā. Sākotnēji paši bijām plānojuši, ka esam rezervējuši visu māju mums, vienā no Krk salas klusākajām pilsētām, bet kā izrādījās, Baška ir lielākā kūrortpilsēta, kur var redzēt, ka visa pilsēta ir balstīta tikai un vienīgi uz tūrismu. Māja arī mums nebija visa, bet gribas domāt, ka mums tika labākā  puse no mājas, kas patiesībā jau bija ļoti milzīgs dzīvoklis ar divām guļamistabām, milzīgu virtuves daļu, viesistabu un terasi, kurai ir skats uz blakus esošo baseinu. Apkārt ik pa laikam bija kāds cilvēks, bet tie nemaz tik ļoti netraucēja. Kūrortpilsētā tomēr varējām izbaudīt arī klusumu un mieru, guļot baseinā.

Sestās dienas vakarā neko baigi ielās negājām, tik cik aizgājām uz Adrijas jūru nopeldēties un iepirkt ēdienus un dzērienus vakaram, lai paši varam pagatavot vakariņas un uzņemt spēkus jaunai dienai.

Septītā diena mūsu ceļojumā bija svētdiena, kas diezgan skaidri nozīmē, ka ir jāatpūšas, jo iepriekšējās dienas bija ļoti piepildītas un aktīvas (pat ja no apraksta tā neliekas). Tā nu atpūtnieki izlēma doties uz kādu tālāku un klusāku pludmali, jo mums tuvākajā pludmalē bija tādi cilvēku pūļi, ka nebija pat īsti, kur dvieli noklāt. Ejot uz pludmali, mums nācās iet garām suvenīru bodītēm, un tad nekas neatlika, kā kaut ko nopirkt. Mikus ar Aigaru iegādājās jaunas cepures, citi ieguva jaunas saules brilles.

Ejot uz kartē noskatīto pludmali, mēs pamanījām, ka jāšķērso privāta, maksas nūdistu pludmale. Ieeja jau nebija liela - 30 kunas (aptuveni 4 eiro). Vienīgā alternatīva nemaksāt bija iet kādus 3 līdz 4 km apkārt, kas sevī ietvēra kāpt pa akmeņainiem kalniem. Paula izvēlējās īsāko ceļu un vēl pamanījās no vietējā bāra mums sagādāt aukstu aliņu, kamēr pārējie brašuļi devas kārtējā mazajā ekspedīcijā. Kas nu bija, tas bija, Horvātijā (arī Slovēnijā) uz katra soļa var redzēt apbrīnojami skaistus skatus, kurus arī mazā pārgājiena laikā baudījām.

Vēl pirms atradām savu laimīgo pludmali, mēs konstatējām, ja pēc gadiem būs vēlēšanās iegūt pilnīgu iedegumu jeb sauļoties kailam, tad tā ir īstā vieta, kur to darīt, jo pat ejot garām īpašai nūdistu pludmalei, kaili cilvēki bija uz katra stūra. Tas likās tik forši, ka cilvēki neatkarīgi no vecuma un auguma parametriem nekaunas par sevi un bauda dzīvi.

PPēc ilgiem kāpelējumiem pa akmeņu krāvumiem, mēs atradām, klinšu ieskautu, mazu pludmalīti, kur nebija neviena cilvēka, kā arī tika izpildīta papildus prasība - ir gana augstas klintis (kādi 4-5m), no kurām lēkāt ūdenī. Vēlāk atklājās, ka mums ir ļoti paveicies, jo šādās vietās parasti ir ļoti daudz jūras eži, bet šeit nebija nejaukie draugi, kas traucētu atpūsties.

Nedaudz atpūtušies un pasauļojušies, un sāls ūdeni padzērušies, devāmies mājup. Izrādās, ka atpakaļ ceļš bija daudz īsāks, jo ejot no otras puses par ieeju nūdistu pludmalē nav jāmaksā,  izmantojām izdevību neiet vēlreiz apkārt kalnam.

Vakars vēl bija garš, un es sapratu, ka jāizmanto izdevība uzskriet kādā no vietējām mazājām virsotnītēm, tas nekas, ka kājas vēl piedzītas no visām iepriekšējām dienām.  Mikum un Aigaram skriet nebija vēlmes, bet tikai kāpt, tāpēc viņi gāja uz tuvumā esošājām lielākajām virsotnēm.

Mikum un Aigaram gāja krietni vien jautrāk kā man, jo uzkāpa kalnā līdz ar tumsas iestāšanos (kā jau valstij, kas pietiekamai tuvu ekvatoram, diena nomaina nakti ļoti strauji) un sākās maldīšanas pilns mājupceļš. Pa ceļam viņi satika aunus, kazas, aitas. Pēc viņu stāstiem dzīvniekiem acis spīdējušas zaļas un tie bijuši milzīgiem bariem, tā kā noteikti nācās meklēt citus mājup ceļus.

Man gāja drusku mierīgāk, Mikus man ierādīja aplikāciju maps.me, kur atzīmētas visas virsotnes un daudz citas tūristiem svarīgas lietas. Noskatīju mazo virsotnīti Zakar, kas bija 3,3 km attālumā un devos to iekarot. Arī es pa ceļam satiku dažas aitas, bet tas bija vairāk no manis nobijušās, kā es no viņām, tāpēc mums izdevās ļoti draudzīgi savstarpēji sadzīvot. No augšas pavērās lielisks skats uz mūsu pilsētu Bašku.

Astotā dienā jau pirms ceļojuma bija plānots izbraukt ar kuģīti apskatīt citas salas un pludmales, un iedzert uz kuģīša vietējo alkoholu, taču viss nāk un aiziet tālumā, un tā pat notika ar mūsu kuģīša plāniem, jo tos pārspēja ideja braukt ar kajakiem un pašiem visu izpētīt. Papildus izbraukt līkumu ar mašīnu pa salu, lai izdodas to labāk iepazīt un saprast vai visa sala ir tik ļoti liels kūrorts, vai tomēr atrodas arī mazas un tūristu tik ļoti neskartas pilsētiņas.

Aigars izlēma vienu dienu kārtīgi izgulēties, un Santa vēlējās pabaudīt jūru tepat, tā nu mēs pārējie trīs devāmies salas izpētē un meklēt kajaku īri. Ap 12 devāmies projām un atradām milzīgus olīvu laukus, mazas pilsētiņas, kuras bija jaukas un piemīlīgas. Apskatījām arī nosacīto Krk salas galvaspilsētu Krk pilsētu. Tā mums par pārsteigumu bija ļoti civilizēta, sakopta, nevis kā mūsu tūristiem pārbāztā Baška. Pēc vairāku stundu braucieniem un pilsētiņu apskatēm sapratām, ka vajag aizbraukt uz blakus esošo pilsētu Staraja Baška, kur būtu forši noīrēt kajaku, jo karte teica, ka tur blakus esot daudz mazas pludmales, kur ar kājām tik ir ļoti grūti. Mēs tur ieradāmies 17:45 un kajakus var izīrēt līdz sešiem. Tā nu paši ar kājām devāmies atrast kādu jauku vietu, kur nopeldēties. Gājiens kā jau gājiens, uz šīs salas, mijas ar asiem akmeņiem visur un fantastiskiem skatiem.

Pēc neilgiem meklējumiem atradām vietu, kur puslīdz jēdzīgi var tikt ūdenī, bet pelde bija īsa, jo izkāpt praktiski bija neiespējami, jo visus akmeņus klāja eži. Tā nu, viens otram palīdzot, tikām ārā no ūdens un devāmies prom. Es, protams, kaut kā pamanījos ar vienu ezi satikties, bet tas tikai tā draudzīgi man noglāstīja kāju, nevis agresīvi man uzbruka.

Mikum radās fantastiska ideja nevis braukt mājas, bet nogaidīt stundu vietējā kafē un paskatīties saulrietu.

Nevar jau tikai saulrietu bildēt, bija jāuztaisa arī kāda atvaļinājuma cienīga bilde.

Vakarā Santa bija sarūpējusi ceļojuma gardākās vakariņas, un kā jau katru vakaru arī šajā vakarā izkalām nākamās dienas plānus. 

Devītajā dienā beidzot vēlējāmies ilgi gaidītās laivas, jo ar raftiem neizbraucām, ar kruīza kuģīti arī, tā nu devāmies pēc kajakiem tur pat Baškā, jo zinājām, ka blakus septītās dienas pludmalei ir kajaku īre. Atkal nācās iet garām nūdistu pludmalei, bet tad jau tā likās gandrīz kā pilnīgi ikdienišķa lieta.

Izrādās, ka viņiem ir tikai divi vienvietīgie kajaki, bet var dabūt SUP dēļus. Meitenes zināja, ka nekur tālu neairēs un bija iemēģinājušas SUP Slovēnijā, tām piešķīrām SUP. Mikus arī bija diezgan priecīgs par iespēju atkal izmest līkumu ar SUP, tāpēc mēs ar Aigaru tikām pie kajakiem.

Kaut kā diezgan ātri atdalījāmies no meitenēm un airējām meklēt piedzīvojumus, skaistas pludmales un baudīt dabu.

Pēc kādās 1,5 stundas sapratām, ka nav jau baigi vairāk ko redzēt, kā lielākas un mazākas akmeņainas klintis, izlēmām, ka jāņem rokā maps.me un jāmeklē apskates objekti. Noskatījām, mūsuprāt, aiz maza līkuma jauku pludmali un domājām, ka aizairēsim tur, izrādījās, kas tas prasīja vēl 1,5 stundu un nācās pieveikt daudzus km. Nonākuši tur sapratām, ka atpakaļ to līkumu airēt negribas un ka varētu pārnest laivas pāri. Ar šiem čaļiem trakās idejas ir pašas labākās.

Nonācām otrā pusē, tur varēja dabūt saldējumu, kuru gardu muti notiesājām. Mums bija palikušas aptuveni divas stundas līdz ir jānodod laiva un garš mājupceļš. Ievilkām dziļāk elpu un devāmies atpakaļ. Kopā varētu būt, ka noairējām kādus 15 km un 800 m nesām laivas.

Laivošanas laikā es ļoti labi sapratu, ka man nepatīk sāls ūdens, tas grauza kopā ādu, viss paliek netīrs, un tas ir tik sāļš (negaidīti, ne?). Ja man jāizvēlas, tad izvēlos peldēties ezerā.

Horvātija - Rijeka

Pēc trīs atpūtas dienām uz salas, mūs gaidīja 27. stāva dzīvoklis, no kura pavērās skats uz Horvātijas trešo lielāko pilsētu Rijeku, kura ir Adrijas jūras pašā krastā. Vakarā jauki pasēdējām uz balkona un uzēdām pusdienās neapēsto picu, baudījām dzīvi, un plānojām nākamās dienas piedzīvojumus.

Desmitā dienā Paula bija izvēlējusies nevis braukt iepazīt Istras pusalu, bet gan paņemt mierīgu dienu un iztaigāt Rijekas centru un baudīt gardu kafiju.

Tikmēr pārējie, pēc ilgiem labāko apskates objektu meklējumiem, bija sastādījuši aptuvenu dienas maršrutu, kurā ietilpa vietējo mazāko pilsētiņu neliela apskate, divi ūdenskritumi un pazemes alu izpēte.

Sapratām, ka mums kūrortpilsētas nesaista, jo liekas garlaicīgi visu dienu gulēt pie jūras. Labāk ir kaut ko darīt un skatīt. Ar ūdenskritumiem arī baigi neveicās, jo gaidījām redzēt lielus un mutuļojošus ūdenskritumus, bet upes ir tik ļoti izslāpušas pēc lietus, ka ūdens knapi, knapi tika pāri klintij. Tad aizbraucām uz pilsētu Pazin, ko noteikti rekomendēju apskatei, tur bija iespēja gan apskatīt vietējo pili, gan braukt ar Zip line, gan līst pazemes alās. Aizgājām uz mūsu noskatītajām alām, bet izrādās, ka nokavējām piecas minūtes un nepaspējām tikt pēdējā tās dienas grupā. 

Ejot uz mašīnu, redzējām vietējā alkohola suvenīru veikalu, kur visu deva degustēt, tā mēs sākumā tā kautrīgi, bet beigās, katrs kādus septiņus dzērienus pagaršojām. Biznesa modelis ir labi atstrādāts, jo jautrā prātā arī gana daudz ko sapirkām. 

Mājupceļā atkal uzēdām picas, pameklējām vēl dažas skaistas apskates vietas un devāmies mājas, kur Paula jau bija sarūpējusi vakariņas.

Vakars bija spraigām diskusijām pilns par to, kā pavadīt savu pēdējo dienu pirms došanās mājup. Pēc garam diskusijām, kas sevī ietvēra braucienus pat uz netālu esošo Itāliju, un citām tālākām vietām, jo, mūsuprāt, neko baigi jēdzīgu Rijekas apkārtne nespēja mums piedāvāt, mēs nonācām pie slēdziena, ka vienpadsmitajā dienā atkal aizbrauksim uz Pazin pilsētu. Pirmkrāt, Paula tur nav bijusi. Otrkārt, mums izdevās rezervēt laiku alu apskatei. Pēc interneta resursos pieejamās informācijas varēja noprast, ka šīs alas ir tāds tūristīgāks piedāvājums, taču otrajās alās, kur jau tiešām ar sistēmām un virvēm laistos iekšā, tikt galīgi nebija iespējams.

Vienpadsmitās dienas rītā aizbraucām ar taksi uz tirgu sapirkt augļus un dārzeņus brokastīm un devāmies ceļā. Alas man personīgi lika nedaudz vilties, bet laikam tāpēc, ka gaidīju kaut ko ļoti ekstrēmu un elpu aizraujošu. Kopumā nebija nemaz tik slikti, jo mēs bijām alās, kas atrodas tieši zem Pazin vecpilsētas 100 metrus zem zemes, kā arī iekšā alā mēs ar Zip line laidāmies pāri ūdenstilpnei, lai sasniegtu pašu alas galu. Tad notika kas pavisam negaidīts, un viens no gidiem no somas izvilka planšeti un 15 min rādīja bildes, un stāstīja kā izveidojās ala, kā pirms pāris gadiem nirēji to pētīja, stāstīja arī par visām dzīvnieku sugām, kas tur mitinās. Tas notika ļoti lēnā un man garlaicīgā formā.

Pēc divarpus stundu alu izpētes satikām Paulu alkohola suvenīru veikalā, kura arī bija izbaudījusi viesmīlīgo apkalpošanu. Viņa stāstīja, ka Zip line esot bijis lielisks, bet viņai esot bijis drausmīgi bail no augstuma, jo tur kopā ir 630 m nobrauciens virs milzīgas kraujas.

Pēc jaukās Pazin pilsētas apskates devāmies uz Rijeku, kur plānā bija izbaudīt pēdējo vakaru, izstaigāt Rijekas populārākos bārus, nobaudīt viņu gardos dzērienus. Tas bija foršs vakars gan ar lētiem (ap 3 eiro) un ļoti gardiem kokteiļiem, gan jaukām sarunām par to kā pēdējās divas nedēļas ir gājis.

Protams, neiztika bez jauniem piedzīvojumiem, jo taisot kārtējo kopbildi, viens mazs puika arī gribēja ar mums bildēties un tad nu viņa tētis pacēla viņu gaisā un taisījām kopīgu selfiju. Diemžēl neizdevās pati kvalitatīvākā bilde, bet ne jau par to ir stāsts.

Brauciens uz Latviju

ie dažu stundu pārbraucieni, kad mašīnā bijām visi pieci, nebija paši baudāmākie, jo trīs cilvēkiem aizmugurē ir nedaudz par šauru. No Paulas ideju smēlusies, Santa izlēma mājas lidot. Lētākais un ērtākais veids bija no Ļubļanas uz Rīgu ar pārsēšanos Prāgā, kur viņa izvēlējas palikt pa nakti pie saviem Čehu draugiem un vēl pēdējo nakti ballēties.

Visi bijām sarunājuši jau septiņos izbraukt, protams, bija neliela 23 min laika nobīde, bet tas tāds nieks vien ir. Aizvedām Santu uz Slovēnijas galvaspilsētu, un paši turpinājām ceļu uz mūsu nosprausto tās dienas galamērķi - Varšavu. Mums īsti neizdevās uzēst no rīta brokastis, tāpēc izlēmām, ka tās jāapvieno ar Austrijas štrūdeles nogaršošanu, jo, esot Vīnē, mums tas kaut kā neizdevās. Paula atrada skaistu mazu ciematu Hartberg, kas izskatījās pēc tipiska Austrijas ciematiņa, kurš ir pilnīgi tūristu neskarts. Tur ieturējām ļoti lielas un sātīgas brokastis jeb pusdienas un devāmies tālāk Polijas virzienā.

Tālāk praktiski bez pauzēm braucām vēl kādas 10 stundas un ap 11 vakarā sasniedzām Varšavu, par ko pašiem bija milzīgs prieks, jo tas deva lielas cerības ierasties laicīgi mājās.

Tās dienas lielākais joks laikam ir saistībā ar internetu.
Man ir 5 GB ārzemēs un es biju pamanījies iztērēt tikai pusi un jauki Aigaram iedevu Hotspot. Mikus telefons pie tā automātiski pievienojās, es nodomāju, lai jau ir. Vakarā atnāk man ziņa, ka man praktiski ir beidzies internets es apskatos un nu jau ir iztērēts 4,3 GB. Es mēreni šokēts un Aigaram prasu, ko Tu tādu skatījies? Izrādās, ka Mikus bija uzlicis augšuplādēties visas ceļojuma bildes, bet Rijekā bija sūdīgs internets, tāpēc pieslēdzoties manam 4G internetam telefons augšupielādēja visas bildes un es paliku bez interneta. 

Pēdējā dienā arī izbraucām septiņos (pēc Polijas laika) no rīta, un bez lielām pauzēm uz četriem dienā (pēc Latvijas laika) ieradāmies Bauskā, kur mūs gaidīja siltas pusdienas un mašīnas sakopšanas darbi, pēc kuriem devāmies uz Rīgu.

Es domāju, ka ceļojums ir izdevies uz visiem 100, un es jau nespēju sagaidīt nākamo piedzīvojumu.

Par citiem jokiem, atgadījumiem un stāstiem prasiet atsevišķi, visu uzrakstīt jau nav iespējams un arī nav vajadzīgs.